Bezmiegs ir miega traucējums, kas saistīts ar izmaiņām miega ilgumā, ritmā un dziļumā. Ir pierādīts, ka apmēram pusei cilvēku ir dažādi miega traucējumi, kas var izraisīt nopietnas veselības problēmas.
Bezmiega tūlītējas sekas ir nogurums un miegainība, pieaug aizkaitināmība, vērojama atmiņas pasliktināšanās un reakcijas palēnināšanās. Var parādīties tendence uz dažām sekundēm, minūtēm ieslīgt vieglā snaudā, proti, mikromiegā, kas ir īpaši bīstams situācijās, kurās nepieciešama pastāvīga uzmanības koncentrēšana (piemēram, vadot automašīnu).
Bezmiegs paaugstina psihoemocionālu un fizisku traucējumu veidošanās iespēju.
Visbiežāk bezmiegs izpaužas kā grūtības iemigt, to rada nemiers, domas par iepriekšējās dienas notikumiem, bažas par nākotni u.c. Bezmiegs var izpausties arī kā nakts miegs ar pārtraukumiem, kad vairākkārt jāmostas, bieži vien ar satraukuma sajūtu pēc nepatīkama sapņa. Arī negribēta agra pamošanās no rītiem ir viena no bezmiega izpausmēm. Reizēm sastopami stāvokļi, kad trūkst miega sajūtas, kaut arī dziļā miegā pavadīts pietiekoši ilgs laiks.
Ja cilvēkam ir apgrūtināts miegs vairāk nekā vienu mēnesi, tiek konstatēts hronisks bezmiegs. Ja bezmiega problēma ilgst dažas dienas vai nedēļu, tas ir pārejošais bezmiegs, ko parasti izraisa stress, akūtas slimības, izmaiņas gulēšanas režīmā.
Izšķir primāru un sekundāru bezmiegu. Primārs bezmiegs var izpausties kā grūtības iemigt. Biežs primāra bezmiega cēlonis pusaudžiem ir t.s. cirkādiskie ritma traucējumi, kas izpaužas kā nespēja aizmigt līdz vēlai naktij, kam seko grūtības pamosties “normālā” laikā. Sekundārs bezmiegs ir vairāku psihoemocionālo un fizisko traucējumu pavadonis – piemēram, pie depresijas, posttraumatiska stresa sindroma, obsesīvi-kompulsīviem traucējumiem, sirds mazspējas, astmas, gastroezofageāla atviļņa, čūlas slimības u.c.
Vecākiem cilvēkiem bezmiegs biežāk izpaužas kā sekundārs pamatslimības pavadonis, savukārt cirkādiskā ritma nobīde (vecākam cilvēkam raksturīgā iešana gulēt agrāk un ar to saistītā agrāka pamošanās) nav uzskatāma par slimību un ārstējama vien tad, ja rada būtisku diskomfortu. Dažkārt bezmiegu var izraisīt arī medikamenti, piemēram, stimulējošie antidepresanti, bronhodilatatori, diurētiķi, Ca kanālu blokatori, steroīdi.
Bezmiegs var tikt sekmīgi izārstēts. Bezmiegs bieži ir simptoms, tāpēc pirmais uzdevums ir atklāt un ārstēt bezmiega cēloni. Primāra bezmiega gadījumā izvēles metode ir psihoterapija.
Piemērotāko ārstēšanas veidu pacientam palīdz noteikt ārsts psihoterapeits. Dažreiz psihoterapija tiek papildināta ar epizodisku medikamentozu ārstēšanu. Šādos gadījumos medikamenti dod lielāku efektu īsākā laikā, kamēr psihoterapija dod paliekošu un ilglaicīgu efektu.
Vairumā gadījumu prognoze bezmiega ārstēšanai vērtējama kā laba, tomēr svarīga ir pacienta līdzestība ārstēšanā un līdzatbildība par tās iznākumu. Īpaši būtiski ir nepārtraukt terapiju pie pirmajiem uzlabojumiem un turpināt to, līdz nostiprinās sekmīgs, pārliecinošs rezultāts. Jāievēro personiskais darba un atpūtas režīms. Jāpieradina sevi iet gulēt vienā un tajā pašā laikā tā, lai būt iespējams gulēt sev individuāli nepieciešamo stundu skaitu (vidēji normāls miega ilgums ir 7-8 stundas). Jāradina sevi gultā nelasīt, nelietot datoru un tālruni, ieteicams gulēt pietiekami vēsā, labi vēdinātā un klusā telpā. Pirms gulētiešanas jāatsakās no palielinātas psihiskas un (vai) fiziskas slodzes, stipras tējas, kafijas un jebkāda alkohola un šokolādes. Pirms gulētiešanas kā vienīgā fiziskā slodze vēlamas pastaigas svaigā gaisā. Nomierinoši līdzekļi vai miega līdzekļi būtu lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem.