Deju un kustību terapija balstās teorētiskā pieņēmumā par ķermeņa un psihes savstarpējo saistību (ang. body-mind connectivity), kas tiek pamatots gan ar mūsdienīgiem neirozinātņu atklājumiem, gan ar pētījumiem psiholoģijā par ķermeņa kustību un pozu ietekmi uz cilvēka emocionālo stāvokli.

Deju un kustību terapija (DKT) Latvijā ir veselības aprūpes joma, kurā pacientu/klientu daudzveidīgo veselības un sociālo problēmu risināšanai un pārvarēšanai individuāli vai grupā terapeitiskās vides un terapeitisko attiecību kontekstā izmanto deju un kustību, lai radošā veidā panāktu izmaiņas kustību stilā, emocionālajā stāvoklī un domāšanas veidā un nonāktu pie pilnīgākas psihiskās, emocionālās un sociālās integrācijas, personības izaugsmes un izmaiņām, kā arī dažādu simptomu mazināšanās.

(Definīcija izstrādāta Latvijas Deju un kustību terapijas asociācijā, 2009.) 

Deju un kustību terapijā dažādu problēmu risinājums tiek meklēts ne tikai verbāli runājot, bet arī izmantojot daudzveidīgus deju un kustību elementus un specifiskas metodes.

ASV terapeite Trūdija Šūpa (Trudi Schoop) raksta “Ja psihoanalīze maina prāta stāvokli, tas attiecīgi raisa izmaiņas ķermeņa stāvoklī. Ja deju un kustību terapija maina ķermeņa stāvokli, tas attiecīgi raisa izmaiņas prātā. Abu metožu mērķis ir veicināt izmaiņas cilvēkā, kā ķermeniski tā mentāli’’.