Elektroencefalogrāfija (EEG)

Elektroencefalogrāfija (EEG) ir galvas smadzeņu funkcionālā pārbaude, ar EEG palīdzību tiek reģistrēta galvas smadzeņu bioelektriskā aktivitāte.

Rīgas 1.slimnīca piedāvā veikt nervu sistēmas elektrofizioloģisko izmeklēšanu

Neatkarīgi no tā, vai pacients veic maksas vai valsts apmaksāto izmeklējumu, obligāti nepieciešams ģimenes ārsta vai ārsta speciālista  nosūtījums.

Galvenās indikācijas elektroencefalogrāfijas veikšanai:  

• epilepsija, diagnostika, ekspertīze,

• jebkādi neskaidras izcelsmes samaņas zudumi,

• ģībonim līdzīgi stāvokļi,

• veģetatīvās nervu sistēmas disfunkcija, veģetatīvi paroksismi, panikas lēkmes,

• reiboņu lēkmes,

• galvassāpes – vienpusējas, lēkmjveidīgas, neprecizētas,

• galvas smadzeņu funkcionālā stāvokļa novētēšana un lokāla bojājuma noteikšana pēc insulta, pēc galvas traumas, pēc galvas smadzeņu operācijas, pēc iekaisīga rakstura nervu sistēmas saslimšanas,

• atmiņas traucējumi,

• miega traucējumi,

• uzvedības traucējumi.

Izmeklējums ir pilnīgi nekaitīgs cilvēka veselībai, nesāpīgs, to drīkst veikt arī grūtniecēm. EEG atspoguļo galvas smadzeņu funkcionālo stāvokli, tiek reģistrēti tā saucamie biopotencionāli, kas ļauj novērtēt smadzeņu darbību simetriski no visām galvas smadzeņu lielo pusložu zonām.

Elektroencefalogrāfijas izmeklējuma laikā

pacients atrodas miera stāvoklī, tiek izslēgta gaisma, skaņa u.c. ārējie kairinātāji. Pacientam uz galvas novieto speciālu elektrodu kompleksu, kas savienots ar elektroencefalogrāfu. EEG pieraksts ir sarežģīta līkne, ko veido svārstības ar dažādu frekvenci. EEG pieraksts ilgst 15-20 min.

EEG objektīvi atspoguļo atsevišķu galvas smadzeņu nodalījumu funkcionālo stāvokli. Smadzeņu elektriskie potenciāli stipri mainās dažādu kairinātāju (gaismas, skaņas, elpošanas biežuma un dziļuma maiņas u.c.) ietekmē.

Novirzes EEG nav specifiskas kādai noteiktai slimībai, tās atspoguļo smadzeņu funkcionālā stāvokļa dinamiku un palīdz precizēt patoloģisko pārmaiņu lokalizāciju galvas smadzenēs.

Elektroencefalogrāfija (EEG) ir biežāk izmantotā papildu izmeklēšanas metode epilepsijas diagnostikā. 

Epileptiska lēkme rodas galvas smadzeņu nervu šūnu īslaicīgu darbības traucējumu (pārmērīgas elektriskās izlādes) rezultātā. Tā izpaužas kā dažādi īslaicīgi, pārejoši simptomi, kā piem., krampji, noraustīšanās, dīvainas sajūtas, apziņas zaudēšana, krišana u.c.

Epilepsija nav viendabīga slimība. Tā drīzāk ir slimību grupa. Atkarībā no lēkmes veida, vecuma, kad lēkmes sākušās, diennakts laika, kad lēkmes novērojamas un citiem apstākļiem ārsts nosaka epilepsijas veidu (sindromu). Jo vairāk informācijas ārstam būs par lēkmes norisi un apstākļiem, jo precīzāku diagnozi varēs uzstādīt.

Epilepsijas veida noteikšana ir kritiski svarīga, lai varētu prognozēt slimības tālāko norisi un izvēlēties pareizu ārstēšanu. 

Epilepsijas diagnozi var uzstādīt tikai tad, ja ir vismaz viena notikusi epileptiska lēkme.

Elektroencefalogrāfijas izmeklējums pacientam ar epilepsiju veicams regulāri, vidēji vienu reizi gadā. Neskaidras diagnozes, grūti ārstējamas epilepsijas un terapijas efektivitātes vai nomaiņas gadījumos arī atkārtoti un biežāk.

Ar elektroencefalogrāfijas metodi

• Visbiežāk tiek reģistrēta starplēkmju (interiktāla) EEG. Šāda EEG izmantojama tikai kā papildu metode, lai apstiprinātu diagnozi. Epileptiformas izmaiņas EEG var tikt konstatētas veseliem cilvēkiem. Savukārt epilepsijas slimniekiem starplēkmju EEG ne vienmēr ir izmainīta. Stabilas izmaiņas nomoda EEG ir apmēram vienai trešdaļai slimnieku. Lai provocētu iespējamās epileptiformās izmaiņas, EEG pierak­sta laikā tiek lietoti dažādi provocējoši faktori. EEG var arī palīdzēt prognozēt lēkmes atkārtošanās risku. Ja pēc pirmreizējas lēkmes EEG ir normāla, lēkmes atkārtošanās risks ir ~ 25%, bet, ja ir epileptiformas izmaiņas, tad ~ 60%.

• Lēkmes (iktāla) EEG bieži palīdz precizēt epilepsijas sindroma diagnozi un izvēlēties ārstēšanu, jo dažādiem lēkmju veidiem ir specifiskas izmaiņas. Diemžēl iktālu EEG pierakstīt ir daudz sarežģītāk nekā interiktālu, jo standarta pieraksts ilgst tikai apmēram 30 minūtes, bet diennakts monitorēšanai ir nepieciešama speciāla aparatūra. Lēkmes EEG traucē arī izvērtēt kustību artefakti, attīstoties krampju lēkmei.

• EEG monitorēšana tiek izmantota vairākiem mērķiem. Svarīgi ir monitorēt EEG epileptiska stāvokļa gadījumos, lai vērtētu terapijas efektivitāti. Epileptiska stāvokļa gadījumos, uzsākot terapiju ar anestēzijas līdzekļiem, klīniskās pazīmes var izzust, tomēr elektrogrāfiski stāvoklis var nebūt likvidēts. 

• Vidoemonitorēšanas izmeklējuma laikā EEG tiek pierakstīta vairāku stundu garumā, vienlaicīgi ar video ierakstu. Izmeklējums palīdz diferencēt epileptiskas un neepileptiskas lēkmes, konstatēt epilepsijas lēkmju veidu, kvantitatīvi noteikt epileptiformo izmaiņu daudzumu, dokumentēt neatpazītas lēkmes, provocējošus faktorus.

• EEG ar speciāliem elektrodiem. Atsevišķos gadījumos papildus standarta 10-20 skalpa elektrodu sistēmai tiek lietoti specializēti elektrodu veidi. Piemēram, nazofaringeāli, sfenoidāli elektrodi deniņu daivas padziļinātai izmeklēšanai, kā arī intrakraniāli elektrodi epilepsijas ķirurģijas kandidātiem. 

SVARĪGI: epilepsijas diagnozi nosaka klīniskā situācija, bet EEG tikai palīdz diagnozes apstiprināšanā un precizēšanā.

Elektroencefalogrāfija nevar būt kā pamats diagnozei izolēti bez atbilstīgas klīnikas. Negatīvas EEG gadījumā ir mērķtiecīgi izmeklējumu veikt atkārtoti, veicot garāku pierakstu, veicot hiperventilāciju un fotostimulāciju ar papildu testiem. Būtisku informāciju var sniegt miega EEG.