Reimatoloģija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – mācība par plūsmām. Cilvēka organismā plūst asinis, kurās atrodas asins šūnas, kuras ražo dažādas bioloģiski aktīvas vielas, kā arī asins šūnas no asinsvadiem nokļūst dažādos audos un autoimūnu slimību gadījumā, nezināmas kļūdas pēc, asins šūnas var “uzbrukt” sava organisma audiem, radot tajos iekaisumu un līdz ar to reimatisku slimību.
Reimatoloģijas definīcija parāda, ka nav tāda orgāna vai orgānu sistēmas, kurai nebūtu nozīme cilvēka veselības procesu nodrošināšanā, un nav tāda orgāna vai orgānu sistēmas, kura nevarētu būt iesaistīta reimatiskās slimības procesā.
Rīgas 1.slimnīca piedāvā ārsta reimatologa konsultācijas
Reimatologs diagnosticē un ārstē dažādas kaulu, locītavu un saistaudu slimības. Lielākā daļa reimatisko slimību saistītas ar izmaiņām imunoloģiskajā profilā.
Reimatiskās slimības ir retas slimības, tāpēc pacienta sūdzības un izmeklējumu rezultāti tiek izvērtēti rūpīgi, pamatojoties uz slimību starptautiskiem klasifikācijas kritērijiem. Reimatiskā slimība nereti ir arī izslēgšanas diagnoze, jo sūdzības, ar kādām pacients vēršas pie ārsta, ir novērojamas arī pie citām saslimšanām.
Reimatisko slimību gadījumā slimības rašanās cēlonis nav zināms, kādēļ slimības procesu iespējams kontrolēt ar mērķi sasniegt stāvokli bez slimības izpausmēm jeb remisiju.
Reimatiskas slimības ir hroniskas un to novērošanai nepietiek ar vienu vizīti. Ja ir noteikta reimatiska slimība, tad aprūpe pie reimatologa turpinās ilgstoši.
Autoimūnās slimības ir grūtāk ārstēt vai biežāk novēro to paasinājumus, ja:
pacients smēķē un nevēlas vai nespēj to pārtraukt,
pacientam ir liekais ķermeņa svars ar ĶMI virs 25 kg/m²,
pacients turpina strādāt darbu, kur ir kaitīgi arodfaktori vai liela pārslodze – gan emocionāla, gan fiziska.
Biežāk sastopamās reimatoloģiskās slimības ir:
osteoartrīts
Dzīvesveida izmaiņas, īpaši fiziskās aktivitātes un svara samazināšana, ir galvenie osteoartrīta pārvaldības stūrakmeņi. Gūžas un ceļa osteoartrīta gadījumā rekomendēts galvenais nemedikamentozās terapijas aspekts – paša pacienta palīdzēšana sev. Lai gan cilvēki ar osteoartrītu parasti izvairās no fiziskām aktivitātēm, vingrinājumi ir iedarbīgs veids, lai mazinātu sāpes un uzlabotu locītavu funkcionalitāti. Tieši mazkustīgums ir tas, kas palēnina asins cirkulāciju, veicina cīpslu atrofēšanos, – tas locītavu sāpes tikai pastiprina. Fizioterapijai, ārstnieciskajai vingrošanai ir būtiska loma reimatisko slimību gadījumā, jo tā uzlabo kustības, stāju, stiprina elpošanas muskulatūru, uzlabo vispārējo pašsjūtu.
reimatoīdais artrīts
Reimatoīdais artrīts ir hroniska iekaisuma slimība, ko raksturo persistējošs simetrisks plaukstu un pēdu locītavu pietūkums, jutīgums un sinoviālo locītavu destrukcija, kas izraisa funkcionālu mazspēju un priekšlaicīgu nāvi.
Etioloģija nav līdz galam zināma. Liela loma ir ģenētiskiem, vides, hormonāliem, imunoloģiskiem un infekcioziem faktoriem. Slimības attīstību un prognozi var ietekmēt arī sociāli ekonomiskie, fizioloģiskie un dzīvesveida faktori.
Hronisks artrīts progresē locītavu deformācijā, destrukcijā un ietekmē ikdienas aktivitātes. Ārpuslocītavu izpausmes var skart ādu (reimatoīdie mezgliņi), sirdi, plaušas un acis, CNS, kuņģa – zarnu traktu. Slimība var sākties nemanāmi, sākotnēji ar tādiem sistēmiskiem simptomiem kā nogurums, vājums, artralģija, tikai pēc tam parādās locītavu pietūkums.
Reimatoīdā artrīta un citu artrītu veidu pacientiem ir jāizvēlas ergonomiski ērti un piemēroti apavi. Noteikti jāatsakās no apaviem ar plānu, līdzenu zoli, kādas ir, piemēram, balettipa kurpēm (tā saucamās balerīnčības). Kājas vislabāk jutīsies apavos, kuriem papēža daļa ir par 2 – 3 cm augstāka, nekā pārējā zole. Nepareiza locītavu un / vai mugurkaula noslodze var radīt diskomfortu un sāpes un veicināt reimatoīdā artrīta progresiju.
dermatomiozīts un polimiozīts
Dermatomiozīts (DM)/polimiozīts (PM) ir retas, sistēmiskas slimības, kam raksturīgas iekaisīgas izmaiņas muskuļos (mononukleāro šūnu infiltrācija, muskuļu nespēka attīstība) vai ādā un muskuļos. Šīs slimības izpausmes (ādas bojājums un proksimālo muskuļu nespēks) var šķist nespecifiskas un tās viegli sajaukt ar citu patoloģiju izpausmēm.
Simptomi:
roku, kāju, kakla, krūškurvja muskuļu simetrisks nespēks – grūtības piecelties no krēsla, kāpt pa kāpnēm, pacelt rokas,
barības vada augšdaļas muskuļu nespēks — apgrūtināta rīšana, iespējama aspirācijas pneimonijas attīstība.
sistēmiskā sarkanā vilkēde
Sistēmas sarkanā vilkēde (Lupus erythematosus — LE) ir hroniska iekaisīga slimība, kas var skart jebkuru orgānu sistēmu, taču visbiežāk skar ādu, locītavas, nieres, asins šūnas un nervu sistēmu. Tā ir heterogēna slimība, ar ko vairāk nekā 90 % gadījumu slimo sievietes reproduktīvā vecumā.
sistēmiskā skleroze
Sistēmas skleroze var skart jebkuru orgānu sistēmu. Slimības gaitā var novērot tādus vispārējus simptomus kā nogurums, svara zudums. Ādas izmaiņas sākas agrīnā fāzē kā ādas tūska — pietūkuši roku pirksti, tad sabiezējas ekstremitāšu, sejas un rumpja āda. Pacientam, kam šīs izpausmes attīstās strauji, tuvākajos 3—5 gados ir lielāks iekšējo orgānu bojājuma risks.
Plaušu bojājuma dēļ var progresēt elpas trūkums, sauss klepus, var rasties pulmonāla hipertensija. Ja bojāts barības vads, parādās sūdzības par rīšanas grūtībām. Difūzi izmainītu asinsvadu sieniņu izmaiņu dēļ var būt nieru bojājums, nieru mazspēja, arteriāla hipertensija, sklerodermijas nieru krīze.
reimatiskā polimialģija un fibromialģija
Fibromialģija (FM) ir sindroms, kam raksturīgas hroniskas plaši izplatītas sāpes balsta—kustību aparātā, ko parasti pavada viens vai vairāki vispārēji simptomi, piemēram, nespēks, miega traucējumi, depresijas epizodes, kognitīvi traucējumi.
FM pacienti sūdzas par sāpēm muskuļos, daudzi pacienti atzīmē arī sāpes locītavās. Stīvumu, kas izteiktāks agri no rītiem, kopā ar locītavu sāpēm maldīgi var interpretēt kā artrītisku stāvokli. Pacienti vienmēr atzīmē miega traucējumus.
seronegatīvas spondiloartropātijas: ankilozējošais spondiloartrīts, reaktīvs artrīts
Reaktīva artrīta gadījumā veidojas nebakteriāls iekaisums locītavās vai aksiālajā skeletā (mugurkaulā), kas tipiski sākas pēc 1-6 nedēļām pēc pārslimotas zarnu vai uroģenitālas infekcijas. Reaktīvais artrīts var attīstīties gan jauniem, gan veciem cilvēkiem. Reaktīvais artrīts, ko izraisa urogenitāla infekcija, attīstās biežāk 20-40 gadu vecumā. Tā ir salīdzinoši reta slimība un biežāk to novēro vīriešiem. Vecāka gadagājuma cilvēkiem reaktīvu artrītu biežāk izraisa gastrointestināla infekcija.
Reitera sindroms
Reizēm pēc infekcijas pārslimošanas attīstās Reitera sindroms – ne tikai artrīts, bet arī acu gļotādas iekaisums, vīriešiem urīnizvadkanāla, bet sievietēm dzemdes kakla iekaisums.
psoriātisks artrīts
Psoriāze – viena no visbiežākajām hroniskām dermatozēm, ir sarežģīta autoimūna iekaisuma slimība, kas rodas ģenētiski jutīgiem indivīdiem un izpaužas ar iekaisīgu papuloskvamozu elementu attīstību uz ādas. Psoriātisku artrītu pacientiem ar vidēji smagu un smagu psoriāzi diagnosticē biežāk nekā vieglas norises gadījumā.
Laima slimība
Laimas slimība – spirohetu dzimtas baktēriju borēliju (Borrelia) izraisīta slimība, ko pārnēsā inficētas ērces. Parasti ērces piezīšanās vietā rodas liels, sārts plankums, kas var pārsniegt 10 cm diametru. Visbiežāk ādas pārmaiņas izzūd pašas no sevis, taču dažkārt vēlāk, pat pēc vairākiem gadiem, var attīstīties locītavu iekaisums (artrīts), sirds muskuļa iekaisums (miokardīts), smadzeņu apvalku iekaisums (meningīts) un citas slimības. Ļoti svarīgi ir laikus pamanīt plankumu un meklēt ārsta palīdzību.
artrīts pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām (nespecifisko čūlaino kolītu un Krona slimību)
Krona slimība (KS) un čūlainais kolīts (ČK) ir biežākās iekaisīgu zarnu slimības, kam ir daļēji kopīgas klīniskās izpausmes un patoģenēze. Slimības attīstībā iesaistīta gan iegūtā, gan iedzimtā imūnā sistēma — līdzīgi kā reimatoīdā artrīta, ankilozējošā spondiloartrīta un psoriāzes gadījumā.
vaskulīti: Vegenera granulomatoze, Čērdža-Strausa sindroms, nodozais poliarterīts, temporālais (milzšūnu) arterīts, Takajasu arterīts, Šenleina-Henoha purpura, hipersensitīvs vaskulīts
Retas saslimšanas, trešā jeb vaskulītiskā fāze var skart jebkuru orgānu (visbiežāk sirdi, plaušas, centrālo nervu sistēmu).
metabolās artropātijas: podagra, pseidopodagra
Kalciju saturošu kristālu deponēšanos pericelulārā telpā tiek saukta par hondrokalcinozi vai pirofosfātua artropātiju, bet, ja saistīts ar akūtu artrītu – par pseidopodagru (PA). Hroniska PA biežāk skar plaukstu, elkoņu un plecu locītavas, iespējama skrimšļu destrukcija.
Citi saistītie pakalpojumi
