“Likās, ka viņi piecelsies un atvērs acis.” Morga sanitārs atklāti par būšanu starp mirušajiem

Rīgas 1. slimnīcas morga sanitārs Oļegs Foto: Lauris Galsons / TVNET GRUPA

Oļegs atceras savu pirmo uz autopsiju galda nonākušo mirušo cilvēku. Atceras gan viņa seju, vārdu, apbedīšanas firmu, gan arī to, cik “zaļa” bija paša seja. Kopš tā brīža ir pagājuši teju 20 gadi, un varētu šķist, ka jābūt cilvēkam ar stipriem nerviem, lai darbu turpinātu, taču vīrietis šim viedoklim nepiekrīt. Lai arī viņš ir Rīgas 1. slimnīcas morga sanitārs, tomēr arī viņš, tāpat kā daudzi, baidās no nāves.

Netīrie darbi

Pirms 20 gadiem tolaik 29 gadus vecais Oļegs morgā nonācis dažādu apstākļu sakritības dēļ. 2004. gadā 19. korpusu vadījusi viņa mamma, piedāvājot izmēģināt spēkus, strādājot par morga sanitāru. Daudz nedomādams, viņš piekritis, jo darbu tolaik esot bijis grūti atrast, bet bojāt veselību celtniecībā un kokzāģētavā vairs negribējās. Tētis bērnībā bija palīdzējis iemīlēt lasīšanu, un tā, apkrāvies ar grāmatām, Oļegs negulējis naktis un lasījis, kā pareizi veikt miruša cilvēka autopsiju.

“Pirmo reizi ienākot pagrabā un ieraugot mirušo, man kļuva slikti. Bija bail un interesanti vienlaikus, bet palīdzēja tas, ka mamma jau vairākus gadus strādāja par patanatomijas nodaļas vadītāju. Viņa man jau bērnībā rādīja burkas ar orgāniem, galvām, stāstīja dažādus stāstus.

Tā nācās pārvarēt sevi, bet es joprojām atceros savu pirmo autopsiju. Atceros tā mirušā cilvēka seju, vārdu, uzvārdu, apbedīšanas firmu. Arī to, ka pats biju “zaļā” krāsā,” stāsta Oļegs.

Vīrieša pienākumos ietilpst visi netīrie darbi. Viņš sagatavo cilvēku apbedīšanai, nomazgā viņu, noskuj, ja nepieciešams, apģērbj. Savukārt, ja tiek veikta miruša cilvēka autopsija, kas gan tagad notiek retāk nekā pirms diviem gadiem, tad cilvēks arī jātamponē, lai no griezuma vietas pēc orgānu izņemšanas netecētu šķidrums. To dara, aizpildot mirušo ar audumu, kas uzsūc šķidrumu, pēc kā aizšuj griezuma vietu ciet.

“Ja tiek ņemtas ārā smadzenes, tad griež tuvāk pakausim, tā, lai neredz, – no vienas auss līdz otrai. Pēc tam noņem skalpu, zāģē galvaskausu, izņem smadzenes, “aiztaisa kastīti” un aizšuj ciet. Bet tāpat jau kaut kas no ķermeņa sulos. Mēdz būt arī cilvēki, no kuriem līst viss – sarkans, melns, smakojošs,” atzīst Oļegs.

5 bildes

Viņš atklāj: lai ārsts varētu izmeklēt cilvēka orgānus un gūt secinājumus, vesela cilvēka autopsijas veikšanai nepieciešamas vien aptuveni 30 minūtes – no tām desmit galvaskausam. Tehniski grūtāk to paveikt tad, ja cilvēkam dzīves laikā bijušas veselības problēmas, piemēram, trīs kilogramus smagas aknas, tuberkuloze vai pat plaušu fibroze. Taču tas esot atkarīgs arī no tā, cik ilgi ārsts veic ekspertīzes.

Morga sanitārs kā skulptors

Oļegs smejoties atzīst, ka darbā dažkārt jūtas kā skulptors. Kā sanitāram viņam ir arī jāpiekoriģē mirušā cilvēka seja, īpaši mutes forma, jo pēc nāves vaibsti “pazūd” un seja iekrīt. Tāpat viņam arī prasmīgi jānogrimē mirušo sejas. To gan viņš nekur nav mācījies darīt, arī uz dzīviem cilvēkiem nav trenējies, bet cenšas, lai izskatītos glīti.

“Katram morga sanitāram ir savs rokraksts. Piemēram, es spēju atpazīt kolēģa piekoriģētos cilvēkus, jo katrs to dara citādāk. Tomēr ar to skaistumu nav jāpārspīlē. Ja cilvēkam ir 90 gadi, tu nekrāsosi viņam lūpas aveņu krāsā vai tumšas uzacis. Jābūt dabiskam, skaistam un piezemētam izskatam,” stāsta Oļegs.

Viņš gan piebilst, ka tāpat līdz galam nekad nesanāks panākt to izskatu, kāds bijis tad, kad cilvēks bija dzīvs. Arī tad, ja blakus aizgājējam būs pielikta viņa bilde. Turklāt jaunāka gadagājuma cilvēkus esot vieglāk savest kārtībā nekā vecāka, jo viņiem nav grumbu un arī āda ir cietāka.

Vaicāts, vai grimēšanai nepieciešami kādi speciāli līdzekļi, viņš atzīst, ka izmanto skaistumkopšanas veikalu plauktos pieejamos vai arī pasūta tos internetā. Sākotnēji pircis lētāko tonālo krēmu visgaišākajā tonī, taču ar laiku sapratis, ka katram cilvēkam tomēr ādas tonis ir citādāks. “Ja cilvēks ir iesauļojies, tu nekrāsosi viņa zilumus ar gaišu tonālo, jo tad viss spīdēs cauri.”

Mēdz būt arī gadījumi, kad aizgājušā tuvinieki līdz ar apbedīšanai paredzētajām drēbēm atved arī kosmētikas līdzekļus, sakot, lai Oļegs atstāj tos sev. Tā papildinās viņa “kosmētikas somiņa”, kurā var ielūkoties, lai atrastu mirušajam piemērotāku vaigu sārtumu, tonālā krēma, pūdera vai lūpu krāsas toni.

Vienīgais dzīvais

Darbs ir tehnisks, tomēr smagums sirdī rodas, ja uz galda ierauga kādu sev ļoti tuvu cilvēku. Reiz uz galda viņš ieraudzījis kādu tuvu paziņu, kuru arī sauca Oļegs. Arī, kad mamma nomira, viņš nebija spējīgs viņu apģērbt, bet palūdzis, lai to visu izdara slimnīcā, kur tas notika. Starp mirušajiem bijuši arī draugu tuvinieki, paziņu vecāki.

Strādājot dienu no dienas ar nāvi, pirmo pusgadu Oļegam gāja grūti. Bija pat bail pagriezt muguru mirušajiem, jo likās, ka tie varētu piecelties un atvērt acis. Citreiz arī likās, ka tie elpo, jo izskatījās, ka krūškurvis cilājas, taču tā bijusi tikai ilūzija.

“Es sapratu, ka viņi visi ir miruši, bet tāpat jutos nekomfortabli, ka aiz manis ir sveši cilvēki. Neuztvēru viņus kā līķus, bet gan kā dzīvus cilvēkus, tāpēc bija emocionāli grūti. Pēc tam, braucot trolejbusā, acu priekšā redzēju mirušus pasažierus, kādam pat bija sarkans asins traips. Taču viņi visi bija dzīvi,” stāsta Oļegs.

Arī murgaini sapņi nebija retums. Tajos mirušie runāja ar Oļegu, bet citreiz viņš nevarēja izkļūt ārā no milzīga morga. Starp simtiem ledusskapjos glabātu līķu viņam bija jāatrod tas viens konkrētais un jāsagatavo apbedīšanai. Kā viņš pats atzīst, darbā pieredzētais, tostarp atbildība un bailes sajaukt mirušu cilvēku ķermeņus, bija iespiedušās zemapziņā.

Lai pierastu pie darba morgā, bija nepieciešami seši mēneši vai pat teju gads. Šobrīd visā 19. korpusa ēkā Oļegs ir vienīgais sanitārs. Viņam patīk strādāt klusumā, mūziku neslēdz, jo tad var dzirdēt visus apkārt esošos trokšņus. Citreiz telpā mēdz ienākt kāds durvis sajaucis aizgājušā tuvinieks vai apbedīšanas biroja darbinieks, kas klusi kaut ko pateiks vai uzsitīs pa plecu, un, ja fonā skan mūzika, ir daudz vieglāk nobīties. Tas nav labi veselībai, viņš saka.

Saglabāt veselo saprātu

Runājoties ar Oļegu, redzams ļoti smaidīgs un pozitīvs cilvēks, kas neatbilst priekšstatam par morga sanitāru, tomēr viņš pats tam nepiekrīt. Viņš apgalvo, ka tā ir tikai maska, ko parādīt citiem, bet ikdienā, ārpus darba, viņam palīdz humors un sarunas ar citiem morga sanitāriem par darbā pieredzēto. Tas palīdz nesajukt prātā. Mājās gan viņš par to nerunā, jo ne sieva, ne meita nevēlas dzirdēt detaļas par viņa darbu. Taču viņš vēlētos to darīt.

“Protams, ir lietas, ko vispār nevar stāstīt, jo ne viss manā darba procesā no tehniskās puses ir rožains, lai galarezultāts izskatītos smuki. Parastam cilvēkam tas var izklausīties baisi,” viņš saka.

Vīrietis atzīst, ka sākumā bija pat neērti cilvēkiem stāstīt par savu darbu, jo licies, ka tā ir apkaunojoša profesija un apkārtējie nesapratīs. Slēpa faktu, ka strādā par morga sanitāru, jo likās, ka, iespējams, cilvēki nevēlēsies sveicinot paspiest viņam roku. Dažreiz pat sanācis pamanīt, kā cilvēkam uz sejas parādās pretīgums, bet retos gadījumos pat neveselīga interese par to, kā tad notiek līķa uzšķēršana.

Ar laiku gan tas mainījās un Oļegam sāka patikt būt uzmanības centrā. Nule iepazīti cilvēki vaicājuši, kur viņš strādā un kā psihoemocionālo slodzi iztur nervi. Bet dažreiz neiztur. Oļegs uzskata, ka viņam nav stipri nervi – viņš ir tāds pats cilvēks kā citi, kuram arī mēdz būt bail. Tas ir tikai laika un pieraduma jautājums, un šobrīd viņš to uztver tikai kā darbu, kas jāpaveic.

“Es arī baidos no nāves. Ļoti. Visvairāk man ir bail par saviem tuviniekiem. Es viņus ļoti mīlu, un dažreiz man šķiet – ja es nestrādātu šajā darbā, neko nezinātu, būtu bijis vieglāk dzīvot. Galvā nebūtu visādu domu,”

atzīst Oļegs, uzsverot, ka dzīvība ir pats dārgākais kas mums ir, tāpēc sargāsim viens otru.

Marina Latiševa”Apollo.lv” ziņu redaktore un žurnālisteApollo.lv

2024. gada 4. decembris